Kulinārās tradīcijas un prasmes ir nemateriālā kultūras mantojuma vislabāk zināmā daļa, kas skar ne tikai konkrētas tradīcijas praktizētājus, bet visu sabiedrību. Tādēļ tieši šis piemērs izvēlēts, lai stāstītu par to jautājumu loku, kas ietver jēdzienu “nemateriālais kultūras mantojums”, tā saglabāšanas un popularizēšanas aspektus.
Nemateriālā kultūras mantojuma jēdziens publiskajā diskursā tiek lietots salīdzinoši nesen, lai, pretstatā materiālajām liecībām, apzīmētu to kultūrvēsturiskā mantojuma daļu, kas atspoguļo kultūras tradīcijas, zināšanas, prasmes un vērtības. Latvijas Nacionālais kultūras centrs īsteno valsts politiku nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un tā īstenošanas uzdevumi ir noteikti ar 2016. gadā pieņemto likumu par Nemateriālo kultūras mantojumu. Mantojuma saglabāšanai, vērtību nostiprināšanai, atpazīstamības veicināšanai un sabiedrības izglītošanai izveidots Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts. Lai iekļautu elementus šajā sarakstā, nepieciešama kopienas iniciatīva un atbalsts. Tātad kopiena atzīst attiecīgo elementu par savu kultūras vērtību un ir apņēmusies to saglabāt. Kopienu iniciatīva likuma izpratnē ir neobligāta, savukārt Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta papildināšanā tai izšķiroša loma. Vai un kam nepieciešams šāds saraksts? Ko kopumā mantojuma saglabāšanas mehānismi nozīmē tradīciju praktizētājiem? Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes diskusijā par kulināro mantojumu.
Rīko:
Latvijas Nacionālais kultūras centrs
Vada:
Astra Spalvēna- LNKC Mārketinga vadītāja, LU Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece
Piedalās:
Gita Lancere- LNKC Nemateriālā kultūras mantojuma eksperte; Ingmārs Ladigs- Re’chef virtuves šefpavārs un īpašnieks, Slow Food cooks Alliance Latvija biedrs, Bioloģiskās pārtikas vēstnesis, “Mūsdienu Latvijas garšas” 1. sezonas uzvarētājs; Olga Rinkus- Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja.; Elīna Kursīte- Fotogrāfe, sociālantropoloģe; Laila Puķīte- Kulinārā mantojuma saimniece no Alsungas novada